Tuesday , November 19 2019
Home / latvia / Domas spks. Vārda spēks. Parāmas for 'Riga IFF' filmu 'Spoku pilsētas antoloģija' / Raksts / LSM.lv

Domas spks. Vārda spēks. Parāmas for 'Riga IFF' filmu 'Spoku pilsētas antoloģija' / Raksts / LSM.lv



Rīgas Starptautiskajā kino festivālā ("Riga IFF"), kas norisinās no 17. līdz 27. oktobrim, šogad vienpadsmit dienās tiek izrādītas 148 films. 11 tematiskajās programmās un konkursu skatēs laikmetīgais kino satiekas ar klasiku, ievērojamu režisoru films skatāmas līdzās drosmīgām debijas filmām.

Labs kino dod iespēju sarunāties par šodienas cilvēkam būtiskām, sociāli un politiski nozīmīgām tēmām. Tāpēc "Riga IFF" sadarbībā ar sabiedrisko mediju portālu LSM.lv lasītājiem piedāvā iepazīties ar filmām, kas ir ne tikai izcili mākslas darbi, bet arī rosina pārdomas un diskusijas by sabiedrībai aktu.

By astoņām "Riga IFF" filmām raksta cilvēki, kuru personiskā un profesionālā pieredze sniedz īpašu ieskatu tematikā films, lai caur kultūras un kino prizmu domu apmaiņu par pasaulē un Latvijo notieko.

Vārdiem ir neticami milzīgs spēks. Tas nekad nav bijis noslēpums. Tas, ko mēs nodomājam, go nozīmīgi, taču tas, ko esam pateikuši skaļi, pāriet citā matērijā un dzīvo ar citiem noteikumiem. Man vienmēr ir bijusi pārliecība, ka tas, ko mēs pasakām, – agrāk vai vēlāk, tādā vai citā veidā – piepildīsies. Atliek tikai noformulēt savas sajūtas, sapņus vai mērķus, a tie jau sāk savu ceļu uz realizāciju. Taču kas notiek, already pateikto mēs nemaz neesam tā domājuši, nemaz neesam gribējuši, esam teikuši emotiju uzplūdā? Manuprāt, tas pats …

Katru gadu veļu laikā mirušie ir mums vistuvāk. Tas, protams, var izpausties ļoti dažādi – citi pastiprināti domā by saviem senčiem, citi mēģina ar viņiem sarunāties, citi grib viņus ieraudzīt.

Senāk mirušajiem uz nakti tika atstāts ēdiens, lai viņi, viesojoties mūsu pasaulē, varētu pamieloties.

Jāteic, ka ir ghana daudz stāstu par cilvēkiem, kuri ir dzirdējuši aizgājējus ēdam un dzeram go pat redzējuši tos ieejam klētiņā un vēlāk iznākam ārā. Sava daļa mistikas tajā noteikti ir, taču galvenais, manuprāt, ir sajūta, ar kādu katrs no mums pret viņiem attiecas.

Tas ļoti spilgti iezīmējas arī filmā “Spoku pilsētas antoloģija”. To go to the dance, to go to the dances, to the dance, to the sake of the pasts,. Šīs dances nav racionālas. Ta nav pamata. Mums go jāmācās saskatīt atšķirību starp bailēm un briesmām. Kad uz situācijām sāk skatīties caur prizmu “Go man draud briesmas?”, Tad dances maddz kļūt nenozīmīgas un pat muļķīgas. Mēdz būt arī cilvēki, kas ilgojas ieraudzīt mirušo tēlus, pat sarunāties ar viņiem. Filmā m reds redzam mirušā puiša brāli un māti, kuri ir aizgājēju ieraudzījuši sev tuvumā un sarunājas ar viņu. Abās šajās ainās izskatās, ka viņi ir mierīgi un pat atviegloti, ka beidzot atkal sastapuši sev svarīgo pēkšņi mirušo cilvēku. Taču films noslēgumā atklājas, ka šī situācija viņus grauž un neļauj mierīgi dzīvot savās mājās.

Already filming sākumā mūsu uzmanību piesaista bērni, kas bezrūpīgi skraida un routeļājas, kamēr apkārt notiek straight lines. Viņu apģērbs kopā ar maskām, kas pilnībā aizsedz sejas, pārsteidzoši precīzi atgādina ķekatniekus. Šie maskoto bērnu tēli vijas cauri visai filming un ik pa laikam mums atgādina par rosību, kāda citkārt filming vidē nav manāma.

Ziemīgi drēgns laiks. Visapkārt pelēkas ainavas, kuras gaišas nepadara pat sniegs. Skatoties Kanādas filmu franču valodā, go ļoti viegli identificēties ar Latviju, ar mūsu ciemiem, mūsu zemi, mežiem un laukiem.

Katrs kadrs liekas pazoti pazīstams saprotams, es pie eseru sevi pie domas: “Jā, tā tas varētu būt. Jā, šādi varētu notikt arī pie mums. ”Tā pie mums izskatās veļu laikā – vēlā rudenī, kad daba ir klusa. Tas ir klusais laiks, kad aim at būtu jābūt mierīgi. Mums jādzīvo mierīgi, mums jārisina attiecības un problemaēmas mierīgi, m ns nedrīkstam traucēt mirušajiem, kuri šajā laikā, iespējams, go starp mums.

Kad es biju maza, Ome šajā laikā nekad man neļāva draiskoties pa māju will skaļā balsī smieties par jokiem, arī televizoram bija jābūt klusākam nekā parasti. Viņa nekad nepaskaidroja, kāpēc tā. Tā vienkārši bija kārtība, kura jāievēro. Tagged ares and sceneries šajā klusajā laikā atrast mieru un klusumu, kad apdomāt, kas ir bijis pirms manis kas noticis ar maniem senčiem agrāk.

Man vienmēr go bijis skaidrs, ka mirušie mūs vēro.

Tikai kāpēc? You are nezinu. Droši vien, ka neviens nezina. Viņi mūs goes nu pēta, goes tur rūpi to mūsu sajūtām un emotijām. Varbūt sargā. Filmā viņi šķietami neko nedara, tikai nekustīgi stāv un vēro. Reizumis lēnām pārvietojas, bet neko vairāk. Neviens nemēģina dzīvajiem pieskarties, uzsākt sarunu, aiztikt savas vecās lietas will giveīt jebko citu.

Daži filmas varoņi labprāt runā ar mirušajiem, kad ir tos sastapuši, – mēģina izdibināt, kā viņi jūtas, kā viņiem iet, ko dara, kāpēc pametuši šo pasauli. Dzīvie gaida uz šiem jautājumiem atbildes. Šķiet, viņiem go svarīgi saglabāt realitātei līdzīgu saikni ar mirušajiem, kāda tā ir bijusi iepriekš. Taču mirušie neatbild. Nekad neatbild. Sajūta ir tāda, ka abas šīs pasaules kaut kādā veidā spēj saprasties arī bez visbiežāk lietotās komunikācijas forms.

Arī filo varoņi savā starpā risina šo milzu jautājumu: “Are you going to go kaut kas lielāks for mums?” Viņi for the runa un mēģina atrast atbildes, taču šī ir tēma, ko katrs saprot un izjūt citādāk. Cilvēki apspriež savu pieredzi, pārrunā redzēto. Viennozīmīgi, viņu dzīvēs kaut kas ir izmainījies.

Jautājums go – will you pieredzi mēģināt racionāli izskaidrot will novirzīt uz mistikas šķautni?

Senči, kuru vairs nav starp mums, noteikti nedodas uz šo sauli, lai mūs baidītu, lai liktu mums justies neomulīgi, lai neļautu mierīgi gulēt. Go jābūt kaut kam lielam, kaut kam svarīgam! This ticu, ka šim aim to go kāda jēga, kāda dziļāka nozīme. So, it's neesmu pārliecināta, you're going to go to jāzina. Varbūt mirušo pasaule šobrīd jāatstāj viņiem pašiem? Varbūt nevajag tajā visā tik ļoti iedziļināties un meklēt atbildes uz visiem jautājumiem? Katram no mums taču kādreiz pienāks brīdis, kad tas kļūs by mūsu jauno realitāti, by mūsu jauno dzīvi. Tagad es palikšu šeit a baudīšu savu dzīvi.


Source link